Pirms dažiem gadiem 50 gadu jubileju atzīmēja Zinātņu

akadēmijas ēka, kas ir vecākā no 20. gadsimta Rīgas augtceltnēm un  atškirībā no citām modernisma augstbūvēm, tās

iekļaušaņās Rīgas panorāmā šodien netiek apšaubīta.  Zīmīgās ēkas tapšanu apraksta Ilze Martinsone.

Sparīgākajiem nacionālistiem joprojām gribētos no Latvijas

Zinātņu akadēmijas ēkas — kādreizējā Kolchoznieku nama — fasādes izplēst

atlikušos būvplastikas elementus ar tradicionālajiem padomju varas atribūtiem:

sirpja un āmura salikumu. Taču tas nozīmētu atņemt namam identitāti — skaidrs,

ka bez sava laika ideoloģijas diktāta pirmā augstceltne un pirmā saliekamo

dzelzsbetona konstrukciju ēka Rīgā vispār nebūtu tapusi. Pēc Latvijas Zinātņu

akadēmijas Lietu pārvaldes tehniskā direktora Aivara Purmaļa (no 1977. līdz

1994. gadam Latvijas Zinātņu akadēmijas speciālā projektēšanas un konstruēšanas

biroja) rīcībā esošajiem datiem, 1951. gada 21. februārī Rīgas pilsētas

Darbaļaužu deputātu padome, pamatojoties uz LKP CK un LPSR Ministru padomes 17.

februāra lēmumu, Centrālā kolhozu tirgus tuvumā piešķīra zemesgabalu

Kolhoznieku nama un tajā ietilpstoša mācību kompleksa, konferenču zāles,

viesnīcas u.c. celtniecībai.

Tā paša gada 2. martā Rīgas pilsētas galvenā arhitekta

pārvalde izdevusi arhitektūras plānošanas uzdevumu, un pēc LPSR Ministru

padomes 16. maija rīkojuma sākta celtniecības projektēšana. Projektu izstrādāja

LPSR Ministru padomes Republikāniskais projektu institūts, un 1952. gada vasarā

sākās ēkas celtniecība. Taču tās laikā nācās koriģēt būvprogrammu — pēc Staļina

nāves valstī mainījās politiskie akcenti, un 1957. gadā nams no LPSR

Lauksaimniecības ministrijas bilances tika nodots Rīgas pilsētas pārziņā, kopš

1960. gada — LPSR Zinātņu akadēmijas valdījumā. Celtniecības grafiks 106 m

augsto 23 stāvu ēku paredzēja pabeigt 1954. gada beigās, objekta darbietilpību

rēķinot 183 950 cilvēkdienas: 1952. gadā celtniecībā bija paredzēts nodarbināt

vidēji 260 strādniekus, 1953. gadā — 337, 1954. gadā — 329 cilvēkus. Trūkst

ziņu par faktiski nodarbināto strādnieku skaitu, taču celtniecība ieilga, un

ēka tika nodota ekspluatācijā tikai 1959. gada 30. decembrī, būvdarbiem

turpinoties vēl 1960. gadā.

Saprotams, ka augstceltnēm padomju valstī (lēmums par

augstbūvju programmas īstenošanu tika pieņemts 1948. gadā), arī Rīgas projektam,

vajadzēja simbolizēt sociālistiskās sistēmas sasniegumus. Taču tas, kā šim

nolūkam tika patapināti imperiālistu paņēmieni, ir atsevišķs stāsts [1].

Tostarp Latvijas speciālistiem — arhitektiem, inženieriem, celtniekiem — augstbūvju

projektēšanā un celtniecībā pieredzes nebija, un zināšanas nācās papildināt

Krievijā; kā galveno konsultantu vēstures avoti min Maskavas akadēmiķi

Vjačeslavu Oltarževski. Kolhoznieku nama būvniecībai tika izveidota

celtniecības direkcija pieredzējušā būvinženiera K. Stepiņa vadībā [2], un

projektu konkursa rezultātā kā projekta vadītājs apstiprināts pazīstamais

arhitekts Osvalds Tīlmanis. Projektēšanā līdzdarbojušies dažādos avotos

atzīmētie arhitekti Vaidelotis Apsītis, Nikolajs Akmens, Eduards Jēkabsons,

Kārlis Plūksne, Vladimirs Šņitņikovs, Pāvels Seļeckis, Boriss Ņesterjuks.

Celtnes galvenais konstruktors bija A. Gusevs, piedaloties inženieriem M.

Špektorovam, J. Slavnovam, A. Lisovskim, I. Placim u.c. Reizē ar pirmās

saliekamo dzelzsbetona konstrukciju ēkas īstenošanu tās galvenajam inženierim

Gusevam Latvijas inženierzinātņu vēsturē piekrīt hrestomātiska vieta, diemžēl

laiks ir dzēsis plašāku informāciju par viņa personību. Pēc dažām ziņām, A.

Gusevs esot miris projekta realizācijas laikā [3], nesagaidījis ēkas

pabeigšanu.

Tagadējās Latvijas Zinātņu akadēmijas celtnei ir T veida

plānojums, ēka sastāv no augstceltnes daļas un trim spārniem (aizmugures spārnā

atrodas konferenču zāle — dzelzsbetona konstrukcijās izbūvēts amfiteātris ar

skatuvi; 1972. gadā skatuves daļa izdega, un kopš tā laika vairs nav

atjaunota). Augstceltnei ir divdesmit trīs virszemes un viens pagraba stāvs,

virs stāviem atrodas 21 m augsts tornis 4,5 m diametrā, kura smailes augstums

sasniedz 111 m atzīmi. Četrpadsimtā (no ceturtā līdz četrpadsmitajam stāvam

celtnes izmērs plānā ir 28,5×24,5 m, šī stāva augstums ir 54 m, tālāk celtne

sašaurinās līdz 20×18 m plānā), septiņpadsimtā (izmērs 11×11 m, augstums — 65

m) un divdesmitā stāva (6×6 m, augstums — 79 m) līmenī izvietotas terases.

Apkurināmi ir sešpadsmit, apdzīvojami — piecpadsmit ēkas stāvi, ceturtais stāvs

tiek lietots tehniskajām vajadzībām. Ēkas augšējai daļai no funkcionālā

viedokļa bija iecerēta tikai dekoratīva nozīme, ja neskaita tornī izvietotās

PSRS Drošības komitejas, dzelzceļa un kuģniecības radio elektronisko sakaru

antenas. Sakaru iekārtu izvietošanai celtnes augšējie stāvi tiek izmantoti arī

tagad. Ēkas apbūves laukums ir 3546 m², tilpums — 85 693 m³, 46% ēkas

kopplatības veido palīgtelpas (gaiteņi, priekštelpas, vestibili), un tikai 54%

ir lietderīgi izmantojama platība.

Celtnes sānu spārniem veidoti betona un dzelzsbetona

lentveida pamati, taču augstceltnes daļas pamatos likta aptuveni metru bieza

monolītā dzelzsbetona plātne — augstceltnes un spārnu sajūgums veido aptuveni 3

m platus posmus. Grunts šajā vietā ir nestabila, un, pateicoties pamatiem,

augstceltnes daļa saglabājusies labāk par pārējiem korpusiem, tās sienās

gandrīz nav plaisu. Tikmēr lentveida pamati sēdušies dziļāk, un līmeņu

atšķirība starp ēkas korpusiem tagad ir no 4–5 cm (sānu spārniem) līdz pat 40

cm (konferenču zāles korpusam). Tā laika inovatīvās tehnoloģijas — saliekamās

dzelzsbetona konstrukcijas — tika lietotas kolonnām, rīģeļiem, kāpņu laidiem,

pakāpieniem un karnīžu plātnēm. Konstrukcijas tika gatavotas uz vietas, tālab

tika izbūvēts pagaidu poligons ar katlumāju tvaika ražošanai un tvaicēšanas

kamerām, stiegrojumu sagatavošanas cehs, galdniecības izstrādājumu darbnīca.

Atsevišķas transportējamas dzelzsbetona konstrukcijas un to elementi tika

izgatavoti arī 3. dzelzsbetona rūpnīcā Strojdetaļ.

Celtniecības procesā konstrukciju pacelšanai lietoja vairākus torņa celtņus — augstceltnes

daļā uz karkasa pamata konstrukcijām, kuras tika pastiprinātas ar velmēta

metāla profiliem, tika uzstādīts torņa jeb kāpjošais celtnis UBK— 1,5, kurš pēc

divu stāvu uzbūvēšanas ar mehānismu palīdzību pats sevi pārcēla jaunā līmenī.

Ēkai ir nesošais monolītais dzelzsbetona karkass, kas sastāv no kolonnām (solis

starp kolonnām ir 4 m), pārseguma sijām, plātnēm un vertikālām dzelzsbetona

diafragmām, visai ēkai lietoti monolītie pārsegumi. Torņa nesošā konstrukcija

ir cilindrveida monolītā betona serde; smailes nesošā metāla konstrukcija,

sākot no divdesmit otrā stāva, veidota no metinātiem velmēta tērauda profiliem.

Celtnes ārsienu norobežojošajās konstrukcijās izmantoti Latvijā ražoti māla un

silikāta ķieģeļi.

Būvprojekts paredzēja izlietot 747 tonnas tērauda, 3102

tonnas cementa, uzmūrēt ķieģeļu mūri 5000 m³ apjomā. Objekta elektrības apgādei

tika izbūvēta atsevišķa transformatoru stacija. Ūdens spiedienu ēkas augšējos —

no piektā līdz piecpadsmitajam — stāvos nodrošināja septiņpadsmitajā stāvā

iebūvēts 15 m³ tilpuma tērauda rezervuārs, kas tika piepildīts ar

augstspiediena sūkņiem, paredzētiem arī ugunsdzēsības vajadzībām — rezervuārs

tika likvidēts tikai 2006. gadā. Siltā ūdens apgāde ēkā nebija plānota. Ēkā

tika izbūvēti trīs lifti, kuru kvalitāte tomēr izrādījās tik zema, ka jau

septiņdesmitajos gados tos nācās nomainīt. Tāpat tika ierīkota vietējā telefonu

centrāle ar 200 numuriem.

Celtnes betona cokola daļa un galvenās ieejas portāls

ir apšūti ar granīta blokiem, pārējās ēkas ārējā apdarē tika lietoti keramikas

bloki, kas tika izgatavoti Maskavas apgabala rūpnīcās, kuras apgādāja ar šo

izejvielu Staļina laika nozīmīgākās celtnes PSRS centros. Kolhoznieku nama

virsma sasniedz ap 10 000 m², un keramikas blokus veido aptuveni 1200 dažādu

atšķirīgu profilu detaļas, tādējādi kļūstot par problēmu un izaicinājumu ēkas

remonta un restaurācijas darbos — īpaši saules pusē vides apstākļu ietekmē

vēsturiskie bloki ir noārdījušies.

Trūkst ziņu par fasādes dekoratīvo

būvplastikas keramikas detaļu — tajā skaitā rozetes ar tautiskuma pretenziju,

minētie sirpji un āmuri — ražotāju, visticamāk, tās gatavotas tepat Latvijā.

Ēku būvēja laikā, kad celtniecības kvalitāte Latvijā vēl bija gana augsta:

ideoloģijas prasība pārsniegt ražošanas plānus vēl nebija ieguvusi absurda

līmeni, tāpat celtniecības materiālu kvalitāte nebija kļuvusi katastrofāla,

celtniecībā darbojās pieredzējušie pirmskara laika amatnieki. Piemēram,

Saveļjevu dzimta no Latgales — patriarhs Amfilohijs ar trīs dēliem un meitu,

kuri strādāja apdares darbos, — kļuva par tā laika publikāciju varoņiem, jo

lieliski atbilda propagandas paraugtēliem (vēlāk tika piesaistīti citai LPSR

triecienbūvei — metrostacijas Rižskaja

jeb Rīga celtniecībai Maskavā). Īpaši

dāsni mākslinieku un amatnieku darbs izpaudās krāšņajos interjeros — vitrāžās,

metālkalumos, stuka rotājumos un koka apdarē. Tostarp tas nenozīmē, ka ēkai

nebija tehnisku problēmu, piemēram, ventilācijas sistēma no laika gala tiek

uzskatīta par neveiksmīgu.

Ar vēsturi un tās vērtību kritērijiem celtnei ir divdomīgas

attiecības. Sagatavojot ēkas būvlaukumu, tika nojaukts koka klasicisma

arhitektūras ansamblis — tirgotavu rindas t.s. Krievu sētā (Gostinnij dvor), neraugoties uz to, ka

šim kompleksam bija piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Kamēr citi padomju

laikā tapuši nozīmīgi objekti vēl tikai gaida savu kārtu nokļūšanai pieminekļu

sarakstos, Kolhoznieku nams par vietējas nozīmes arhitektūras pieminekli kļuva

jau 1972. gadā. Nemitīgais līdzekļu trūkums ēkas remontdarbiem paradoksālā

veidā bijis aizsargbuferis vēsturiskās patiesības saglabāšanai — celtne vairs

neatbilst svarīgām mūsdienu būvnormatīvu prasībām (trūkst bezdūmu kāpņu u.c.),

tikām tās autentiskuma pakāpe joprojām ir liela. Un tā būtu vēl lielāka, ja

pēcatmodas eiforijā nebūtu iznīcināta daļa artefaktu, piemēram, tēlnieka Ļeva

Bukovska veidotie zinātnes un kultūras darbinieku (Čārlza Darvina, Frīdriha

Candera, Jāņa Endzelīna u.c.) portreti konferenču zāles bareljefos, kurus kāds

tolaik izvēlējās uzskatīt par padomju varas regālijām.

[1] Krastiņš J. Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka pasaules

arhitektūras kontekstā. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. R., 2011, Nr.

3/4
[2] Rudovska M. Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka. R.,

Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūts, 2009.
[3] Graiksts G. Zinātnes templis.
http://www.apollo.lv/zinas/zinatnes— templis/287557, skat.30.08.2013